Fakti par sarkanvīnu

Ir daudz faktu par vīniem, kurus ir vērts zināt. Tā kā ziema ir vairāk sarkanvīna laiks, tad šoreiz par sarkano gardo dzērienu. Kādā temperatūrā tos labāk dzert, kurus vīnus nepieciešams ventilēt un kurus dekantēt, un kāpēc sarkanvīns var būt labs veselībai.

Sarkanvīna pasniegšanas temperatūra

Sarkanvīna pasniegšanas temperatūra ir no +14 līdz +20 grādiem. Bieži ir dzirdēts, ka sarkanvīnu jābauda, tam esot istabas temperatūrā, bet mūsdienā istabas temperatūra ir pārāk augsta sarkanvīnam. Agrāk, kad telpām nebija apkures un temperatūra reti pārsniedza +18 līdz +20 grādus, tad nebija kļūdaini teikt, ka sarkanvīnam jābūt istabas temperatūrā.

Ja sarkanvīns ir pārāk silts, tajā vairāk jūtams alkohols nevis vīna aromāti, tāpēc tas kļūst nebaudāms. Tāpēc karstā laikā, īpaši, ja sarkanvīns ir stāvējis ļoti siltā vietā vai saulē, ir ieteicams to ielikt ledusskapī un atdzesēt. Savukārt, ja sarkanvīns ir pārāk vēss, tā aromāti neatveras.

Jaunos, vieglos sarkanvīnus, tādus, kā Chianti, Merlot, Zinfandel, jaunu Cabernet Sauvignon, ieteicams baudīt +14 līdz +16 grādu temperatūrā, jau piesātinātākus vīnus - Syrah, Chianti Riserva, Pinot Noir, Cabernet Sauvignon, sarkanos burgundiešus un ļoti piesātinātus, nobriedušus sarkanvīnus - ieteicams baudīt +16 līdz +20 grādu temperatūrā.

Ventilēšana

Ventilēšana ir vīna saskarsme ar gaisu, kas ir nepieciešama 90% sarkanvīnu un smagnējiem baltajiem vīniem. Ventilēšanas pamata uzdevums ir:

* Aromātu "pamodināšana";

* Alkohola nianses pazemināšana;

* Tanīnu/miecvielu vājināšana.

Īpaši svarīga ventilēšana ir alkoholiskiem (ar augstu alkohola saturu) un ar miecvielām bagātiem vīniem (jauniem), kā arī smagnējiem vīniem, kas izturēti ozolkokā.

Lai vīns pēc iespējas vairāk saskartos ar gaisu, nepietiek tikai atvērt pudeli. Pudeles kakliņš ir šaurs, vīna virsma, kas saskaras ar gaisu ir pārāk maza. Vislabāk ir vīnu saliet glāzēs vai pārliet karafē. Sarkanvīna glāzēm tāpēc arī ir platāks atvērums - lai lielāka vīna virsma saskartos ar gaisu.

Salīdzināšanai, nogaršojiet vīnu, kas tikko ieliets no pudeles, un vīnu, kas jau laiku ventilējies karafē. Vīns no karafes būs samtaināks pēc struktūras un būs atvērušies vīna aromāti.

Dekantēšana

Dekantēšana ir vīna atdalīšana no nogulsnēm, kas var izkrist vīniem kļūstot vecākiem, vīnu nepareizi transportējot vai nefiltrētiem vīniem. Dekantēšanai izmanto karafi. Nogulsnes nav kaitīgas, bet tās var sabojāt prieku par vīna baudīšanu. Ja ventilējat vīnu, pie reizes var pamanīt arī nogulsnes. Noteikti ir jādekantē/jāventilē vīni, kas ir uzglabāti vairākus gadus.

Vīns un veselība

Sarkanvīns satur tanīnus*, kas aizsargā kapilāros asinsvadus no brīvajiem radikāļiem un nostiprina tos. Dažādi sarkanvīni satur atšķirīgu antioksidantu daudzumu, un šajā ziņā labākie ir sausie Cabernet Sauvignon.

Pirms neilga laika pētnieki atklāja, ka saprātīgs sarkanvīna patēriņš ir labvēlīgs ne tikai sirds veselībai. Kāds pētījums atklāj, ka antioksidanti, kurus satur sarkano vīnogu miziņas, var samazināt audzēju rašanās risku. Citi pētījumi norāda, ka antioksidanti palīdz nervu šūnu veidošanās procesos, kas pēc ekspertu domām var būt noderīgi neiroloģisko slimību ārstniecībā, piemēram, Alcheimera un Pārkinsona slimību gadījumos.

Sarkanvīns samazina holesterīna daudzumu, kura avots galvenokārt ir piesātinātie tauki, līdz ar to, dzerot vīnu, ir mazāks risks uzņemt liekas kalorijas. Un, tā kā vīnā ir vīnskābe, ābolskābe un salicilskābe, tas palīdz asimilēt pārtikas proteīnus, kas atrodami gaļā.

Vīnu ir ieteicams dzert mainot laika joslas, garu pārbraucienu vai lidojumu laikā, jo, mainot klimatu, notiek organisma atsāļošanās. Lai atjaunotu sāļu līmeni organismā, ieteicams lidojuma/pārbrauciena laikā vai nākamajā dienā iedzert vīnu.

Zinot sarkanvīna pozitīvo ietekmi uz veselību, noteikti nevajadzētu sākt lietot sarkanvīnu pārmērīgos daudzumos, jo tas radīs citas veselības problēmas, bet, kā vēsta zinātnieki, ja dzersiet aptuveni vienu līdz divas glāzes sarkanvīna dienā pie pusdienām, tas sniegs pozitīvu ietekmi uz veselību.

*Tanīni - miecvielas, kas uzlabo vīna garšu, raksturu, kā arī uzglabāšanu, sevišķi sausajiem vīniem. Tanīns atrodas augļu un ogu miziņās un sēkliņās, sevišķi sarkanajos augļos. Tanīnu satur arī ozola miza, tāpēc tas ir īpaši jūtams ozolkokā izturētos vīnos. Tanīns rada mutē mazliet savelkošu sajūtu un vīna sausuma efektu. Vīns ar sabalansētu tanīnu daudzumu ir sauss un ar raksturu. Ja tanīnu ir par maz, tad vīns ir pliekans, savukārt, ja tanīnu ir par daudz. tad vīns ir ass, rūgts un robusts.

Dabīgo, sintētisko vai skrūvējamo - kādu korķi izvēlēties?

Lai arī sintētiskie un skrūvējamie korķi nav nekas jauns, daudziem cilvēkiem tāpat pret tiem ir aizspriedumi. Tomēr nevajag baidīties no alternatīvajiem korķu veidiem. Piedāvāju apskatu par vīna korķiem.

Korķu vēsture

Korķus izmanto jau sen, tik pat cik pašu vīnu. Jau 5.gadsimtā p.m.ē. grieķi vīna trauku aizbāšanai izmantoja korķus. Traukiem pirmie aizbāžņi tika veidoti no ģipša vai darvas. Tieši pudeles un korķa apvienošana notika 17.gadsimta pirmajā pusē. Korķviļķis parādījās ap 1681.gadu (tērauda vītne, lai izvilktu korķi).

Korķozola korķis ir īpašs, unikāls. Tas ir antibakteriāls, elastīgs un blīvi noslēdz pudeli. Korķis nelaiž cauri gaisu un šķidrumu ne no iekšpuses, ne ārpuses. Un tas ir pietiekami izturīgs. Korķis ir korķozola miza. Zināmas ir vairāk kā 500 sugas, taču tikai viena ir derīga pārstrādei – Quercus Suber (no latīņu val.). Korķozols ir mūžzaļš dižskābāržu dzimtas, daudzgadīgs koks ar 4 – 7cm garām lapām, vidēji sasniedz 20m augstumu. Tā mūža ilgums ir 150 – 250 gadi. Korķozola meži sedz aptuveni 2,5 miljonus hektāru zemes, tas savvaļā aug Eiropas dienvidrietumos – Portugālē, Spānijā, Francijā, Itālijā un Āfrikas ziemeļrietumos – Marokā, Tunisijā, Alžīrijā. Korķim ir korķaina, bieza miza, kas visu laiku pieaug. Nogriežot mizu iegūst korķi, taču pašam ozolam netiek nodarīts nekāds ļaunums, jo pēc aptuveni 9 – 12 gadiem miza atkal ataug, un to atkal var nogriezt. Pirmo reizi nomizo koku, kad tas ir sasniedzis 25 gadu vecumu. Taču ne pirmā, ne otrā mizojuma miza ir derīga pārstrādei. Tikai trešās reizes mizojuma miza ir derīga korķa veidošanai. Koka mizu korķozolam var nogriezt 12 reizes.Kad koka miza ir novākta, to žāvē, apstrādā ar pelējumu un nogatavina. Tad izgriež korķi. Jo korķis ir garāks, jo ilgāk pudeli var uzglabāt. Korķis ir visdārgākais vīna pudeles aizbāznis. Tie ir dažādas kvalitātes. Vislabākie ir gludie korķi, kuriem neredz korķa tekstūru. Nākošie ir standart-korķi, kuriem ir redzamas korķa poras. Un zemas kvalitātes korķi, kuriem ir redzamas poras, kā arī izteiktas plaisas. Svarīgs faktors ir vīna pareiza uzglabāšana. Vīna pudele ir jānovieto horizontāli vai slīpi, lai vīns pieskartos korķim. Jo savādāk korķis sažūst, saraujas un laiž garām gaisu, kas veicina vīna oksidēšanos.

Kāpēc dabīgais korķis var sabojāt vīnu?

Pēdējā laikā arvien biežāk tradicionālo dabīgo korķi nomaina ar alternatīviem varaintiem no plastmasas, stikla, ļoti populāri ir kļuvuši skrūvējamie korķi. Par iemeslu tam, kā apliecina eksperti, ir problēma ar kvalitāti. Visi runā par pieaugušo vīna pudeļu skaitu, kurās ir korķēts vīns. Kā apstiprina statistika, no kopējā vīna pudeļu apjoma 7% ir ar korķa defektu.

Par iemeslu tam ir trihloranisols (Trichloranisol, TCA) - ķīmiska viela, kura var parādīties vīnā dabīgā korķa porainās tekstūras dēļ. Šāds vīns tiek uzskatīts par nederīgu lietošanai, tas nav kaitīgs cilvēka veselībai, bet korķa aromāts pilnībā nomāc vīna izsmalcināto buķeti, un to vairs nav iespējams baudīt. Tieši tāpēc restorānā pirms pasniegšanas someljē pats paosta korķi, lai noteiktu, vai vīns nav bojāts. Pieņemts, ka restorānos un veikalos korķētu vīnu samaina pret jaunu.

Kamēr dabīgais korķis bija vienīgais pudeles noslēgšanas veids, daudziem ražotājiem bija jācieš līdz 10% zaudējumu no kopējā vīna pudeļu apjoma. Tagad rodas arvien vairāk piekritēju citu materiālu korķiem, kas pozitīvi ietekmējis dabīgo korķu kvalitāti, jo ievērojamais pieprasījuma kritums pēc dabiskas izcelsmes korķiem lika industrijai aizdomāties par to kvalitāti.

Alternatīvie korķu veidi

Iesaku nebaidīties iegādāties vīnu ar sintētiskajiem un skrūvējamajiem korķiem. Vīni, kuriem nav dabīgais korķis, nav sliktākas kvalitātes, kā daudzi uzskata, tieši pērkot vīnu ar sintētisko vai skrūvējamo korķi ir mazāka iespēja, ka vīns būs korķēts.

Sintētiskais korķis

Tas tiek ražots no polimēru materiāliem, kas noturīgi pret spirtu vidi. Ar šādu korķi pilnībā tiek izslēgta "korķa slimības" iespējamība, tas nelaiž cauri skābekli un novērš vīna oksidāciju.

Skrūvējamais vāciņš

Skrūvējamais vāciņš ir ļoti populārs aizkorķēšanas veids, kas īpaši izplatīts tādās vīna ražotājvalstīs kā Austrālijā un Jaunzēlandē. Vāciņš der jauniem vīniem ar vieglu, augļainu raksturu, kuriem ir īss uzglabāšanas laiks, apmēram 2-3 gadi. Ļoti ērts variants, jo nav vajadzīgs korķviļķis.

Stikla korķis

"T" veida korķis no stikla, apvilkts ar plastiku, lai korķis blīvi piekļautos pudelei. Smalkais un elegantais korķis no stikla ieguvis popularitāti Austrijā, Vācijā un Itālijā. Ļoti dārgs produkts.

Atceries, ka vīniem, kuriem ir uzglabāšanas potenciāls, vēlams būt aizkorķētiem ar dabīgo korķi, jo tikai korķis no korķozola ļauj vīna pilnveidoties un gadu gaitā iegūt izcilu aromātu. Tomēr daži vīndari uzskata, ka alternatīvie korķu veidi nekavē vīna pilnveidošanos uzglabāšanas laikā.