Fakti par sarkanvīnu

Ir daudz faktu par vīniem, kurus ir vērts zināt. Tā kā ziema ir vairāk sarkanvīna laiks, tad šoreiz par sarkano gardo dzērienu. Kādā temperatūrā tos labāk dzert, kurus vīnus nepieciešams ventilēt un kurus dekantēt, un kāpēc sarkanvīns var būt labs veselībai.

Sarkanvīna pasniegšanas temperatūra

Sarkanvīna pasniegšanas temperatūra ir no +14 līdz +20 grādiem. Bieži ir dzirdēts, ka sarkanvīnu jābauda, tam esot istabas temperatūrā, bet mūsdienā istabas temperatūra ir pārāk augsta sarkanvīnam. Agrāk, kad telpām nebija apkures un temperatūra reti pārsniedza +18 līdz +20 grādus, tad nebija kļūdaini teikt, ka sarkanvīnam jābūt istabas temperatūrā.

Ja sarkanvīns ir pārāk silts, tajā vairāk jūtams alkohols nevis vīna aromāti, tāpēc tas kļūst nebaudāms. Tāpēc karstā laikā, īpaši, ja sarkanvīns ir stāvējis ļoti siltā vietā vai saulē, ir ieteicams to ielikt ledusskapī un atdzesēt. Savukārt, ja sarkanvīns ir pārāk vēss, tā aromāti neatveras.

Jaunos, vieglos sarkanvīnus, tādus, kā Chianti, Merlot, Zinfandel, jaunu Cabernet Sauvignon, ieteicams baudīt +14 līdz +16 grādu temperatūrā, jau piesātinātākus vīnus - Syrah, Chianti Riserva, Pinot Noir, Cabernet Sauvignon, sarkanos burgundiešus un ļoti piesātinātus, nobriedušus sarkanvīnus - ieteicams baudīt +16 līdz +20 grādu temperatūrā.

Ventilēšana

Ventilēšana ir vīna saskarsme ar gaisu, kas ir nepieciešama 90% sarkanvīnu un smagnējiem baltajiem vīniem. Ventilēšanas pamata uzdevums ir:

* Aromātu "pamodināšana";

* Alkohola nianses pazemināšana;

* Tanīnu/miecvielu vājināšana.

Īpaši svarīga ventilēšana ir alkoholiskiem (ar augstu alkohola saturu) un ar miecvielām bagātiem vīniem (jauniem), kā arī smagnējiem vīniem, kas izturēti ozolkokā.

Lai vīns pēc iespējas vairāk saskartos ar gaisu, nepietiek tikai atvērt pudeli. Pudeles kakliņš ir šaurs, vīna virsma, kas saskaras ar gaisu ir pārāk maza. Vislabāk ir vīnu saliet glāzēs vai pārliet karafē. Sarkanvīna glāzēm tāpēc arī ir platāks atvērums - lai lielāka vīna virsma saskartos ar gaisu.

Salīdzināšanai, nogaršojiet vīnu, kas tikko ieliets no pudeles, un vīnu, kas jau laiku ventilējies karafē. Vīns no karafes būs samtaināks pēc struktūras un būs atvērušies vīna aromāti.

Dekantēšana

Dekantēšana ir vīna atdalīšana no nogulsnēm, kas var izkrist vīniem kļūstot vecākiem, vīnu nepareizi transportējot vai nefiltrētiem vīniem. Dekantēšanai izmanto karafi. Nogulsnes nav kaitīgas, bet tās var sabojāt prieku par vīna baudīšanu. Ja ventilējat vīnu, pie reizes var pamanīt arī nogulsnes. Noteikti ir jādekantē/jāventilē vīni, kas ir uzglabāti vairākus gadus.

Vīns un veselība

Sarkanvīns satur tanīnus*, kas aizsargā kapilāros asinsvadus no brīvajiem radikāļiem un nostiprina tos. Dažādi sarkanvīni satur atšķirīgu antioksidantu daudzumu, un šajā ziņā labākie ir sausie Cabernet Sauvignon.

Pirms neilga laika pētnieki atklāja, ka saprātīgs sarkanvīna patēriņš ir labvēlīgs ne tikai sirds veselībai. Kāds pētījums atklāj, ka antioksidanti, kurus satur sarkano vīnogu miziņas, var samazināt audzēju rašanās risku. Citi pētījumi norāda, ka antioksidanti palīdz nervu šūnu veidošanās procesos, kas pēc ekspertu domām var būt noderīgi neiroloģisko slimību ārstniecībā, piemēram, Alcheimera un Pārkinsona slimību gadījumos.

Sarkanvīns samazina holesterīna daudzumu, kura avots galvenokārt ir piesātinātie tauki, līdz ar to, dzerot vīnu, ir mazāks risks uzņemt liekas kalorijas. Un, tā kā vīnā ir vīnskābe, ābolskābe un salicilskābe, tas palīdz asimilēt pārtikas proteīnus, kas atrodami gaļā.

Vīnu ir ieteicams dzert mainot laika joslas, garu pārbraucienu vai lidojumu laikā, jo, mainot klimatu, notiek organisma atsāļošanās. Lai atjaunotu sāļu līmeni organismā, ieteicams lidojuma/pārbrauciena laikā vai nākamajā dienā iedzert vīnu.

Zinot sarkanvīna pozitīvo ietekmi uz veselību, noteikti nevajadzētu sākt lietot sarkanvīnu pārmērīgos daudzumos, jo tas radīs citas veselības problēmas, bet, kā vēsta zinātnieki, ja dzersiet aptuveni vienu līdz divas glāzes sarkanvīna dienā pie pusdienām, tas sniegs pozitīvu ietekmi uz veselību.

*Tanīni - miecvielas, kas uzlabo vīna garšu, raksturu, kā arī uzglabāšanu, sevišķi sausajiem vīniem. Tanīns atrodas augļu un ogu miziņās un sēkliņās, sevišķi sarkanajos augļos. Tanīnu satur arī ozola miza, tāpēc tas ir īpaši jūtams ozolkokā izturētos vīnos. Tanīns rada mutē mazliet savelkošu sajūtu un vīna sausuma efektu. Vīns ar sabalansētu tanīnu daudzumu ir sauss un ar raksturu. Ja tanīnu ir par maz, tad vīns ir pliekans, savukārt, ja tanīnu ir par daudz. tad vīns ir ass, rūgts un robusts.

Dabīgo, sintētisko vai skrūvējamo - kādu korķi izvēlēties?

Lai arī sintētiskie un skrūvējamie korķi nav nekas jauns, daudziem cilvēkiem tāpat pret tiem ir aizspriedumi. Tomēr nevajag baidīties no alternatīvajiem korķu veidiem. Piedāvāju apskatu par vīna korķiem.

Korķu vēsture

Korķus izmanto jau sen, tik pat cik pašu vīnu. Jau 5.gadsimtā p.m.ē. grieķi vīna trauku aizbāšanai izmantoja korķus. Traukiem pirmie aizbāžņi tika veidoti no ģipša vai darvas. Tieši pudeles un korķa apvienošana notika 17.gadsimta pirmajā pusē. Korķviļķis parādījās ap 1681.gadu (tērauda vītne, lai izvilktu korķi).

Korķozola korķis ir īpašs, unikāls. Tas ir antibakteriāls, elastīgs un blīvi noslēdz pudeli. Korķis nelaiž cauri gaisu un šķidrumu ne no iekšpuses, ne ārpuses. Un tas ir pietiekami izturīgs. Korķis ir korķozola miza. Zināmas ir vairāk kā 500 sugas, taču tikai viena ir derīga pārstrādei – Quercus Suber (no latīņu val.). Korķozols ir mūžzaļš dižskābāržu dzimtas, daudzgadīgs koks ar 4 – 7cm garām lapām, vidēji sasniedz 20m augstumu. Tā mūža ilgums ir 150 – 250 gadi. Korķozola meži sedz aptuveni 2,5 miljonus hektāru zemes, tas savvaļā aug Eiropas dienvidrietumos – Portugālē, Spānijā, Francijā, Itālijā un Āfrikas ziemeļrietumos – Marokā, Tunisijā, Alžīrijā. Korķim ir korķaina, bieza miza, kas visu laiku pieaug. Nogriežot mizu iegūst korķi, taču pašam ozolam netiek nodarīts nekāds ļaunums, jo pēc aptuveni 9 – 12 gadiem miza atkal ataug, un to atkal var nogriezt. Pirmo reizi nomizo koku, kad tas ir sasniedzis 25 gadu vecumu. Taču ne pirmā, ne otrā mizojuma miza ir derīga pārstrādei. Tikai trešās reizes mizojuma miza ir derīga korķa veidošanai. Koka mizu korķozolam var nogriezt 12 reizes.Kad koka miza ir novākta, to žāvē, apstrādā ar pelējumu un nogatavina. Tad izgriež korķi. Jo korķis ir garāks, jo ilgāk pudeli var uzglabāt. Korķis ir visdārgākais vīna pudeles aizbāznis. Tie ir dažādas kvalitātes. Vislabākie ir gludie korķi, kuriem neredz korķa tekstūru. Nākošie ir standart-korķi, kuriem ir redzamas korķa poras. Un zemas kvalitātes korķi, kuriem ir redzamas poras, kā arī izteiktas plaisas. Svarīgs faktors ir vīna pareiza uzglabāšana. Vīna pudele ir jānovieto horizontāli vai slīpi, lai vīns pieskartos korķim. Jo savādāk korķis sažūst, saraujas un laiž garām gaisu, kas veicina vīna oksidēšanos.

Kāpēc dabīgais korķis var sabojāt vīnu?

Pēdējā laikā arvien biežāk tradicionālo dabīgo korķi nomaina ar alternatīviem varaintiem no plastmasas, stikla, ļoti populāri ir kļuvuši skrūvējamie korķi. Par iemeslu tam, kā apliecina eksperti, ir problēma ar kvalitāti. Visi runā par pieaugušo vīna pudeļu skaitu, kurās ir korķēts vīns. Kā apstiprina statistika, no kopējā vīna pudeļu apjoma 7% ir ar korķa defektu.

Par iemeslu tam ir trihloranisols (Trichloranisol, TCA) - ķīmiska viela, kura var parādīties vīnā dabīgā korķa porainās tekstūras dēļ. Šāds vīns tiek uzskatīts par nederīgu lietošanai, tas nav kaitīgs cilvēka veselībai, bet korķa aromāts pilnībā nomāc vīna izsmalcināto buķeti, un to vairs nav iespējams baudīt. Tieši tāpēc restorānā pirms pasniegšanas someljē pats paosta korķi, lai noteiktu, vai vīns nav bojāts. Pieņemts, ka restorānos un veikalos korķētu vīnu samaina pret jaunu.

Kamēr dabīgais korķis bija vienīgais pudeles noslēgšanas veids, daudziem ražotājiem bija jācieš līdz 10% zaudējumu no kopējā vīna pudeļu apjoma. Tagad rodas arvien vairāk piekritēju citu materiālu korķiem, kas pozitīvi ietekmējis dabīgo korķu kvalitāti, jo ievērojamais pieprasījuma kritums pēc dabiskas izcelsmes korķiem lika industrijai aizdomāties par to kvalitāti.

Alternatīvie korķu veidi

Iesaku nebaidīties iegādāties vīnu ar sintētiskajiem un skrūvējamajiem korķiem. Vīni, kuriem nav dabīgais korķis, nav sliktākas kvalitātes, kā daudzi uzskata, tieši pērkot vīnu ar sintētisko vai skrūvējamo korķi ir mazāka iespēja, ka vīns būs korķēts.

Sintētiskais korķis

Tas tiek ražots no polimēru materiāliem, kas noturīgi pret spirtu vidi. Ar šādu korķi pilnībā tiek izslēgta "korķa slimības" iespējamība, tas nelaiž cauri skābekli un novērš vīna oksidāciju.

Skrūvējamais vāciņš

Skrūvējamais vāciņš ir ļoti populārs aizkorķēšanas veids, kas īpaši izplatīts tādās vīna ražotājvalstīs kā Austrālijā un Jaunzēlandē. Vāciņš der jauniem vīniem ar vieglu, augļainu raksturu, kuriem ir īss uzglabāšanas laiks, apmēram 2-3 gadi. Ļoti ērts variants, jo nav vajadzīgs korķviļķis.

Stikla korķis

"T" veida korķis no stikla, apvilkts ar plastiku, lai korķis blīvi piekļautos pudelei. Smalkais un elegantais korķis no stikla ieguvis popularitāti Austrijā, Vācijā un Itālijā. Ļoti dārgs produkts.

Atceries, ka vīniem, kuriem ir uzglabāšanas potenciāls, vēlams būt aizkorķētiem ar dabīgo korķi, jo tikai korķis no korķozola ļauj vīna pilnveidoties un gadu gaitā iegūt izcilu aromātu. Tomēr daži vīndari uzskata, ka alternatīvie korķu veidi nekavē vīna pilnveidošanos uzglabāšanas laikā.

Eiropas un Jaunās pasaules sarkanvīni

Vīna vakars par sarkanvīniem notika vēsā 23.aprīļa vakarā restorānā "Kaļķu Vārti". Lai interesantāk, izvēlējos vīnus no visām pasaules malām - katram reģionam raksturīgu sarkanvīnu. Vīniem tika pieskaņotas uzkodas.

Par sarkanajiem vīniem. Sarkanvīnu raksturo aromāta pilnība, garšas spēks, krāsas toņa intensitāte. Siltajās zemēs sarkanvīni ir piesātināti, dāsni, bagātīgi, vēsajos reģionos- smalki, eleganti un viegli.

Sarkanvīna ideālā pasniegšanas temperatūra ir +18 grādi. Ja vasarā ir ļoti karsts, arī sarkanvīnu ir vēlams nedaudz padzesēt, jo, pārāk uzsilstot, tas zaudē garšas īpašības un vairāk jūtams alkohols.

Vakara vīni degustēšanas secībā no labās puses:

1. Barton&Guestier Cabernet Sauvignon 2011 (Francija);

2. Woodbridge by Robert Mondavi Zinfandel 2010 (ASV);

3. Bodega Classica Pharos Crianza 2007 (Spānija);

4. Jacob`s Creek Shiraz Reserva 2009 (Austrālija);

5. Sottano Malbec Reserva 2010 (Argentīna).

Restorāna "Kaļķu Vārti" pavāri pie vīniem pieskaņoja uzkodas, kas lieliski papildināja vīnus(attēlā augšā):

Vidū- sparģelis ar prosciutto pie Francijas Cabernet Sauvignon;

Brieža gaļas desa pie Kalifornijas Zinfandel;

Priekšplānā- pīle ar saulē kaltētu tomātu pie Spānijas Tempranillo;

Tālumā- Liellopa rostbifs pie Austrālijas Shiraz;

Pa kreisi- Tuncis pie Argentīnas Malbec.

Vakars tika sākts ar Francijas Cabernet Sauvignon. Augstais tanīnu saturs ļauj vīniem no Cabernet Sauvignon nogatavoties vairākus gadus un tiem var būt ļoti garš mūžs, ja vīns ir ticis pagatavots izcilas ražas gadā. Jauns vīns var būt diezgan ass ar lielu skābuma un miecvielu saturu, bet nobriestot top samtaināks, kompleksaināks, piesātinātāks, aromātiskāks.

Otrais vakara vīns bija Woodbridge by Robert Mondavi Zinfandel. Viens no pasaules zināmākajiem vīndariem Roberts Mondavi vēlējās vīna kultūru izplatīt pa visu ASV, lai katrs ASV iedzīvotājs varētu baudīt lieliskos Kalifornijas vīnus. Tāpēc Mondavi 1979.gadā nodibināja Woodbridge vīna darītavu, lai ražotu vieglus, augļainus vīnus ikdienas lietošanai.

Zinfandel ir pietiekami augļains vīns, kuru labāk dzert jaunu vai dažus gadus izturētu pudelēs. Tāds Zinfandel vīns ir apveltīts ar izteiktu ievārījuma aromātu. Tam ir raksturīga dziļa purpursarkana krāsa un bieza garša, bieži tas ir stiprāks nekā citu šķirņu vīns.

Vīna vakara apmeklētāji Zinfandel atzina par vienu no labākajiem vakara vīniem, jo tam ir ļoti sabalansēta garša, lai arī alkohola saturs vīnam ir 13,5%.

Trešais vakara vīns bija Spānijas Tempranillo. No Tempranillo ražo mēreni piesātinātus, kā arī biezus, pilnmiesīgus sarkanvīnus, kuri var tikt nostāvināti bezgalīgi ilgi un ar laiku tikai uzlaboties. Spilgts piemērs tam ir Riojas (nozīmīgākais Spānijas vīna darīšanas reģions)vīni. Tempranillo piešķir Rioja vīniem augstu skābuma līmeni, tumšu krāsu, kā arī plūmju un upeņu garšas nianses. Tempranillo var manīt arī aveņu un zemeņu notis.

Pēc pirmajiem diviem maigajiem sarkanvīniem vakara vīniem trešais viesiem likās ar savdabīgu garšu. Tempranillo bija jūtams ādas aromāts. Tas bija daudz asāks ar jūtamu garšvielu noti.

Kā ceturto vīnu biju izvēlējusies Austrālijas Shiraz. Vienu no pudelēm pildīju glāzēs tāpat, bet otro dekantēju. Shiraz, Francijā saukta par Syrah (“sirā”), ir koša, sauli mīloša vīnogu šķirne ar augstu cukura un tanīnu līmeni, no kuras ražo vīnu ar labu potenciālu izturēšanai. Tā izplatījusies pa visu pasauli un īpašus panākumus guvusi Austrālijā, Dienvidāfrikā un Kalifornijā, kur no Shiraz ražo visā pasaulē pazīstamus vīnus. Austrālijas un Kalifornijas Shiraz ir ļoti piesātināti, bet ar sabalansētu garšu.

Viesi bija pārsteigti, kā dekantēšana ietekmē vīna aromātu un garšu. Tā garša ir vēl maigāka, sabalansētāka un nav jūtams alkohola saturs, kas Shiraz ir 14%.

Vakara pārsteigums bija pēdējais vīns- samtainais Argentīnas Malbec. Vīns pārsteidza ar ogu aromātu, fantastisko, sabalansēto garšu. Tam raksturīga ļoti tumša krāsa, intensīvs augļu aromāts ar velvetam līdzīgu struktūru. Arī Malbec pārlējām karafē, lai pārbaudītu, kā saskare ar gaisu maina tā garšu. Vīns, pastāvot karafē, par spīti alkohola saturam 14,5% kļuva vēl maigāks, aromātiskāks. Lielisks vīns svētkiem, īpašiem gadījumiem vai reizēs, kad vēlaties baudīt izcilu vīnu.

Lai arī Malbec nāk no Francijas, tur tas neiedzīvojās, bet otro elpu ir ieguvis tieši Argentīnā. Tas ir kļuvis par Argentīnas slavenāko vīnu. Daudzi Argentīnas Malbec ir guvuši pasaules vīna kritiķu atzinību un ir atzīti par labākajiem savā klasē.

*Dekantēšana- vīna pārliešana karafē, lai atdalītu to no nogulsnēm vai ventilētu to. Ja vīni tiek izturēti ilgāku laiku, tiem veidojās nogulsnes, kas ir jāatdala, lai vīnu baudīt būtu patīkamāk. Jaunākiem sarkanvīniem nogulsnes veidojās reti (ja veidojās, tad vīns ir nepareizi transportēts), tiem bieži vien ir nepieciešama ventilēšana. Tā ir vīna saskare ar gaisu, kas atmodina aromātu, samazina alkohola niansi un vājina miecvielas. Ventilēšana ir nepieciešama lielākajai daļai sarkanvīnu un smagnējākiem baltajiem vīniem.

Vīna vēsture

"Vīns ir dzīvs šķidrums bez konservantiem. Tā dzīves aplis ietver jaunību, briedumu, vecumu un nāvi. Ja pret to izturas bez vajadzīgā respekta, tas sasirgst un mirst." /Džūlija Čailda/

Vīna pirmsākumi

•Uzskata, ka vīna pirmssākumi (tāpat cilvēka) ir meklējami Dienvidāfrikā, jo tur ir atrasti lielākie vīna pagrabi;

•Pirmais vīns bija sarūgusi sula. Viena no versijām ir, ka senie cilvēki aizmirsuši sulu ādas maisiņā, no kādiem parasti dzēra. Pēc laika sula sarūgusi un tā senais cilvēks nogaršoja pirmo vīnu.

•Vīnu kultivē jau 9000 gadu, pirmās liecības par vīnogu audzēšanu nāk no Kaukāza reģiona aptuveni 7000 gadu pirms Kristus.

•Paša dzēriena gatavošanu pirmie aprakstījuši senie ēģiptieši 4000 gadu pirms Kristus. Dionīss, Ozīriss, Bakhs – šie ir vīna dievi dažādās senajās kultūrās.

•Seno ēģiptiešu vīns nebija domāts ikdienas lietošanas, tas tika piedāvāts dieviem un novietots faraonu kapenēs, lai viņus spēcinātu aizkapa dzīvē. Arī seno grieķu kultūrā vīnam tika iedalīta ceremoniāla loma- neierobežota vīna dzeršana vīna dieva Dionīsa kultā izraisīja neprātīgus, bieži vien vardarbīgus un asinskārus rituālus.

•Romieši vīnogulāju audzēšanu un vīna darīšanas procesu ieviesa visā impērijā. Ar laiku visiem Romas impērijas provinču pilsoņiem, ne tikai romiešiem, tika atļauts gatavot vīnu. Roma sāka vīnus arī importēt, galvenokārt no Ibērijas (mūsdienu Spānijas un Portugāles) un Gallijas (Francijas).

•Līdz ar Romas impērijas sabrukumu 5.gadsimtā beidzās arī preču apgrozība starp valstīm. Par Eiropas vīna dārziem rūpes uzņēmās mūki, līdz ar to izkopjot savas zināšanas par vīnkopību un radot daudzos vīna stilus, kuri ir pazīstami arī mūsdienās.

•Kad Eiropā bija beigušies drūmie viduslaiki, vīns atkal sāka izplatīties dažādās valstīs. Par nopietnu vīna tirdzniecības ēras sākumu var uzskatīt 12.gadsimtu, jo tad Anglija sāka importēt Bordo vīnu.

•Vīns ir svarīga kristietības sastāvdaļa. Bībelē tas ir pieminēts 400 reižu.

•Senatnē vīnu ilgstoši uzskatīja par daudz tīrāku un drošāku dzērienu nekā ūdeni.

•Kuģa “Titāniks” vraks glabā senāko vīna pagrabu pasaulē un, neskatoties uz to, ka no kuģa vien atlikušas drupas, pagrabā joprojām ir pieejamas nebojātas vīna pudeles.

•Vīna korķus izmanto tikpat sen, cik pašu vīnu. Grieķi jau 5.gs. p.m.ē. izmantoja korķus kā vīna trauku aizbāžņus, kas bija veidoti no ģipša vai darvas.

•Francijā līdz 17.gadsimtam neizmantoja korķus, bet gan ar olīveļļu piesūcinātus drānas gabalus, kurus iebāza pudeļu kaklos.

•Vīna mucas, kas ir priekštecis mūsdienu vīna iepakojumam, pirmoreiz tika izgudrotas Austrālijā.

•Pēc Otrā pasaules kara Jaunajā pasaulē (vīna dārzi un darītavas ārpus Eiropas, ko sauc par Veco pasauli) sāka veidoties jauni vīna dārzi un darītavas. Pretstatā saviem Eiropas aroda brāļiem Jaunās pasaules vīndari, īpaši Austrālijā un Kalifornijā, neizjuta vietējo tradīciju slogu. Viņi izpētīja eksportu tirgu, noteica pircēju iecienītākos vīnus un saskaņā ar tiem gatavoja vīnus. Pēdējo 60 gadu laikā arī Jaunajā pasaulē ir ieviesti vīnu klasifikācijas likumi, un, lai gan Jaunās pasaules vīndariem joprojām pastāv lielākas iespējas izgatavot dažāda stila vīnus, viņi vairāk orientējas uz kvalitāti.

•Vīndaris Roberts Mondavi (Kalifornija, ASV) 1966.gadā pirmais sāka likt uz etiķetes vīnogu nosaukumu.

Klasiskie Eiropas un Jaunās pasaules baltie vīni

Vīna vakarā 9.aprīlī vēlējos iepazīstināt viesus ar klasiskajiem baltajiem vīniem. Vīna vakars notika restorāna "Kaļķu Vārti" skaistajās telpās.

Par baltajiem vīniem. Tā kā tie pārsvarā ir viegli un jādzer atdzesēti (max. līdz 14 grādiem), tad pieprasījums pēc baltajiem vīniem pieaug vasarā. Jaunie baltie vīni ir caurspīdīgāki, gaiši zaļā tonī vai bāli dzelteni, pie glāzes maliņas vīns ir sudrabains vai zaļš; jo vīns vecāks, jo maliņa kļūst zeltaināka. Saldajiem baltajiem vīniem, kuri pagatavoti no vīnogām, kuras skārusi cēlā puve Botritis Cinerea krāsa tonis kļūst līdz zeltaini medainam, salmu vai dzintara tonī. Brūngana krāsa norāda uz pāroksidēšanos.

Lai būtu interesantāk, sāku vakaru ar Portugāles Vihno Verde (zaļais vīns). Tas ir Portugālei raksturīgs vīna stils, kas raksturo svaigu, jaunu, sulīgu vīnu, piemērotu baudīšanai karstās vasaras dienās. Tā kā vīna pudelē klāt ir ogļskābā gāze, tad vīns ir nedaudz dzirkstošs. Ja pieskaņo pie ēdieniem, tad iesaku ar viegliem salātiem un jūras veltēm.

Attēlā no labās puses vīni degustēšanas secībā: 1. Eira dos Mouros Vihno Verde (Portugāle); 2. Marcus Stein "Rotschiefer" Riesling (Mozele, Vācija); 3. MOKO Black Sauvignon Blanc (Marlborough, Jaunzēlande); 4. Santa Sofia Pinot Grigio (Veneto, Itālija); 5. Barton & Guestier Chardonnay (Languedoka, Francija)

Otrais vakara vīns bija vācu Riesling no Mozeles. Maigs, ar sabalansētu salduma un skābuma līmeni, viegls, piemērots pavasarim un vasarai. No Riesling šķirnes vīnogām sanāk kā sausi, tā deserta vīni, kā arī puķaini un eleganti paraugi, gan vareni vīni, ar stabilu skābenumu un bagātu garšu.

Vakars turpinājās ar MOKO Black- Sauvignon Blanc no Jaunzēlandes Marlboro reģiona. Vīnam ir izteikts upeņu aromāts, vīns ir svaigs, ar minerālu un citrusu noti, diezgan augsts skābuma līmenis. Marlboro reģionā Jaunzēlandē pēdējos gados ražo ļoti izteiksmīgus vīnus no Sauvignon Blanc. Ideāli derēs ar jūras veltēm, marinētu, uz grila ceptu balto gaļu, pie viegliem salātiem ar kazas sieru. Sauvignon Blanc lieliski sader ar sparģeļiem.

Pinot Grigio ir radniecīga vīnogu šķirnei Pinot Noir, abas ir no Francijas. Bet Itālijā Pinot Grigio ir kļuvusi par baltvīa simbolu un tieši itāļu Pinot Grigio ir iecienīti visā pasaulē. Vīnam raksturīgs zaļā ābola, citrona un minerālu aromāts. Vācijas vīniem ir izteikts skābuma līmenis, Itālijas un Francijas eksmplāri ir ar sabalansētāku salduma/skābuma līmeni. Pinot Grigio ir lielisks vīns vasarai, īpaši karstā laikā, pieskaņojams pie risoto, austerēm, omāriem, pastām, viegliem salātiem.

Chardonnay ir balto vīnogu šķirņu karaliene. Radusies Burgundijā, Francijā, kur ir pat ciemats ar tādu pašu nosaukumu. Tā ir viena no trīs galvenajām šampanieša komponentēm. No Jaunās pasaules slavenākie vīni no Chardonnay šķirnes vīnogām tiek ražoti Napas ielejā, Kalifornijā, bet ievērības cienīgi ir arī Austrālijas Chardonnay. Vīna vakarā baudījām piesātinātu balto vīnu, bet ar ļoti sabalansētu skābuma/salduma līmeni. Tam bija raksturīgā maizes grauzdējuma un sviesta nianse.

Vēl arī jāpiemin lieliskā restorānā "Kaļķu Vārti" ceptā, svaigā maize un uzkoda ar dažādiem svaigajiem sieriem, kas tika pasniegta uz Latvijas teritorijas formas koka pamatnes.

Ja interese vīna vakari, apskati lapu www.facebook.com/vinavakari un piesakies vinavakari@inbox.lv.